Kultūrvēsturiskos pieminekļus Latvijā ne vienmēr ir iespējams atjaunot, savukārt tos nojaukt nozīmētu zaudēt svarīgu pilsētvides identitātes elementu. Arī īpašnieki dažādu iemeslu dēļ nevēlas vai nespēj ēkas uzturēt. Ko ar tām iesākt, – par to Bonava Latvija rīkotajās debatēs Sarunu festivālā LAMPA diskutēja valsts, pašvaldības, mākslas un nekustamo īpašumu nozares pārstāvji, uzsverot, ka komatu teikumā Atjaunot nav iespējams nojaukt var likt dažādās vietās, taču ir svarīgi to darīt visām iesaistītajām pusēm kopā.
Latvijā ir vairāk nekā 7000 valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu – ēku, būvju, arheoloģisku vietu un citu vēsturisku objektu, kas neapšaubāmi ir vēstures liecības, tomēr, paliekot bez pienācīgas aprūpes un finansējuma, vai nu ir kļuvuši, vai lēnām kļūst par graustiem. Ko sargāt, ko pārveidot, ko ļaut attīstīt no jauna, un kurš par to atbildīgs?
Kur likt komatu?
Uz aicinājumu katram ekspertam ielikt komatu, viņuprāt, pareizajā vietā teikumā atjaunot nav iespējams nojaukt, atbildes izrādījās ļoti dažādas.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula komatu liktu aiz vārda atjaunot – atjaunot, nav iespējams nojaukt: “Kultūras mantojums nav atjaunojams resurss, tas jāatceras pirms katras nojaukšanas. Vienlaikus tas nenoliedzami ir resurss. Tāpēc domāšanai būtu jākļūst elastīgākai, nevis meklējot argumentus, kāpēc ar šo mantojumu neko nevar izdarīt, bet gan domājot, ko ar to var iesākt, pirms ēka apaug ar jaunu biotopu vai putnu ligzdām, kas vēl vairāk ierobežotu tās izmantošanu.”
Mājokļu attīstītāja Bonava Latvija attīstības projektu vadītājs Reinis Gaigalis uzsvēra komatu pirms vārda nojaukt – atjaunot nav iespējams, nojaukt, kā piemēru minot tieši ēkas, kurām ekspertu vērtējumā nav saglabājama kultūrvēsturiska vērtība vai kuru atjaunošana nav tehniski iespējama: “Vecs ne vienmēr nozīmē vērtīgs. Nereti cieņpilnāks risinājums būtu veco saglabāt tikai daļēji vai integrēt jaunā apbūvē, nevis ļaut ēkai vienkārši sabrukt, jo to nedrīkst demontēt vēsturiskās vērtības dēļ, taču restaurēt nav iespējams vai arī tam trūkst ekonomiskā pamatojuma.”
Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs Edgars Bergholcs izvēlētos citas pieturzīmes – Atjaunot! Nav iespējams nojaukt. Viņš skaidro: “Mums ir fantastiskas ēkas, ar kurām ir vērts lepoties, taču jāvienojas, kā to darīt. Diemžēl šobrīd likumdošana neļauj ēkas ne vienkārši atsavināt, ne arī prasīt no īpašniekiem atbildību, ja viņi nespēj tās pienācīgi uzturēt. Ja soda nauda ir desmitiem reižu mazāka par investīcijām, kas būtu jāiegulda ēkas atjaunošanā, tas nav motivējošs faktors.”
Savukārt Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Andris Vītoliņš atzīst – viņš šajā teikumā vispār neredz komatus: “Manuprāt, bīstamākais notiek tad, kad komatu licēji nav speciālisti šajā jautājumā. Par ēku nojaukšanu vai saglabāšanu nevajadzētu ļaut lemt nevienam, kurš pats nav pārvaldījis vai atjaunojis vēsturisku īpašumu, jo tur ir ļoti daudz specifisku nianšu.”
Industriālais mantojums – līdz galam neapgūts
Eksperti aplūkoja vairākus konkrētus piemērus Rīgā: graustu Marijas un Elizabetes ielas krustojumā, vēsturisko G. Ērenpreisa velosipēdu fabrikas ēku Brīvības ielā 193, kādreizējo gumijas izstrādājumu ražotāja Provodņiks rūpnīcu Sarkandaugavā, Ganību dambī 63, un bijušo alus darītavu Vārpa Latgales ielā 231.
Piemēram, Provodņika vēsturiskās telpas iespaidīgajā, vairāk nekā 260 metrus garajā ēkā pašlaik tiek iznomātas pasākumiem, filmēšanai un radošiem projektiem. Ideju izveidot ēkā sociālos dzīvokļus vai piesaistīt ārvalstu investorus būtiski kavē vairāki apstākļi: pirmkārt, gadu gaitā, it sevišķi padomju laikos, uzkrājies rūpnieciskais piesārņojums, kura tīrīšana izmaksātu ārkārtīgi dārgi, otrkārt, telpu apjoms, kas jebkurai pārbūves iecerei liktu piesaistīt milzīgas investīcijas un atbilstoši daudz maksātu arī galalietotājam, un, treškārt, teritoriālais plānojums, kas šajā vietā paredz tikai rūpniecisku darbību. Šādu piemēru Rīgā ir gana daudz. Kā uzsver Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula, industriālais mantojums Rīgā nav līdz galam apgūts un paver plašas attīstības iespējas.
Tiesa, kā rāda Bonava Latvija nesenā pieredze, attīstot Hartmaņa kvartālu Torņakalnā, kur iepriekš atradās industriāla apbūve, šādi objekti var slēpt dažādus pārsteigumus – aiz šķietami saglabājamās fasādes var atklāties vien iebrukuši pārsegumi un pilnīga postaža, kam atjaunošana būtu ārkārtīgi dārgs risinājums. Reinis Gaigalis norāda, ka katrai atjaunošanai jāvērtē ekonomiskais pamatojums: “Līdzās tiem, kuri vēlas un var atļauties dzīvot restaurētos namos ar augstajiem griestiem, ir sabiedrības daļa, kam svarīgākas ir pieejamas cenas, iespēja piebraukt ar mašīnu, aiziet līdz veikalam ar bērnu ratiņiem vai iziet apzaļumotā pagalmā, un mums ir jāņem vērā visu intereses. Diez vai būtu ekonomiski pamatoti pa ķieģelītim atjaunot ēku, kurā neviens nevarēs atļauties iegādāties dzīvokļus.”
Arī Edgars Bergholcs norāda, ka industriālais mantojums mēdz būt ļoti izaicinošs: “Daudzi pārmet uzņēmējiem, ka viņi ir nojaukuši kādu ēku, kaut patiesībā būtu jāsaka viņiem paldies – kaut vai tikai tāpēc, ka revitalizācijas projektu izmaksas ir ārkārtīgi lielas un nākas sastapties ar lielu pretestību.”
Dialogs kā risinājums efektīvai lēmumu pieņemšanai
Kopumā eksperti bija vienisprātis, ka ne visu ir iespējams saglabāt un ne viss jāsaglabā par katru cenu. Vienlaikus ne katru attīstības ieceri drīkst pamatot tikai ar ērtāko vai lētāko risinājumu: svarīgi ir saprast, kas konkrētajā objektā patiešām ir vērtība un kā to iespējams pārnest nākotnē. Diskusijas dalībnieki arī vienojās, ka vissvarīgākais ir dialogs, visām iesaistītajām pusēm kopā – valsts institūcijām, pašvaldībai, attīstītājiem un īpašniekiem – sēžoties pie sarunu galda un meklējot kopīgus risinājumus, kā kaut ko attīstīt, nevis sodīt vai aizliegt.
To, ka šī saruna lielā mērā ir par lēmumu kvalitāti un to, kā sabalansēt cieņu pret pagātni, drošību, īpašnieka atbildību, pilsētas attīstību un sabiedrības ieguvumu, izcēla arī vairums diskusijas klausītāju: vairāk nekā divas trešdaļas pirms un pēc diskusijas balsoja, ka piemērotākais risinājums šādu ēku apsaimniekošanai būtu tās pēc iespējas atjaunot, tomēr vairums savos balsojumos uzsvēra nepieciešamību pieņemt praktiskus, drošībā un nākotnes funkcijā balstītus attīstības lēmumus.
Pilns diskusijas ieraksts pieejams Bonava Latvija Facebook lapā.
