Ar vienu puķu dobi, kuras izmaksas izpildu dokumentācijā, kādā no Katastrofu pārvaldības centra realizētajiem objektiem, iespējams, uzrādītas EUR 3500 vērtībā, iekšlietu ministrs Jānis Dombrava radījis neviltotu ažiotāžu ap minēto centru būvniecības norisi.
Ministrs faktiski runā par “atsevišķu katastrofu pārvaldības centru būvniecības projektu īstenošanu”, nevis par iepirkumu dokumentācijas prettiesiskumu, korupcijas riskiem, skaļām aizturēšanām šajā sakarā. Viņš īpaši norāda uz “atsevišķām izmaksu pozīcijām”, kurās ir “vairākkārtējs sadārdzinājums”. Vienlaikus, protams, ir atstādināta par šo jomu atbildīgā amatpersona un sākts iekšējais audits. Var secināt, ka nav pabeigts iekšējais audits, kā arī nav zināms, vai kriminālprocess vispār tiks ierosināts. Tātad, faktiski sabiedrībai tiek demonstrēta viena dobe un summa. Kas vēl ir ministra rīcībā, protams, mēs nezinām.
Tas lietu padara interesantu, jo vērts pārbaudīt divas konkurējošas hipotēzes:
1. Ministram zināmo, bet publiski nenosaukto objektu būvniecībā tiešām ir sistēmiska finanšu kontroles/projektu vadības problēma;
2. Ministrs atsevišķas izmaksu pozīcijas izmanto priekšvēlēšanu komunikācijai, pirms audits un prokuratūra vispār noskaidrojis, ko tās nozīmē.
Neraugoties ne uz vienu no minētajām tēzēm sliktākais, kas noticis – var tikt apdraudēta vismaz trīs projektu realizācija. Sakritības pēc visi būtu jārealizē Latgalē (Balvos, Krāslavā un Rēzeknē). Tas, ka ministra izteikumi vienlaikus var radīt apdraudējumu finansējuma pieejamībai, ir aizdomu vērts risks. Zināms, ka projekti tiek realizēti Eiropas Savienības fonda projekta Nr.2.1.3.3/4/25/I/001 Katastrofu pārvaldības centru būvniecība īstenošanu ietvaros un pieejamais finansējums ir jāapgūst līdz 2029. gada 31. decembrim. Projekta mērķis ir svarīgs Latvijai kopumā un katram novadam, kurā tas tiek realizēts atsevišķi, jo projekta ietvaros paredzēts uzbūvēt vismaz 10 gandrīz nulles enerģijas patēriņa katastrofu pārvaldības centrus dažādās Latvijas pilsētās. Katastrofu pārvaldības centru programma, šķiet, ir viens no apjomīgākajiem pēdējo gadu ieguldījumiem Latvijas iekšējās drošības infrastruktūrā. Nodrošinājuma valsts aģentūra publiski norāda, ka programmas kopējais finansējums pārsniedz 106 miljonus eiro un tās mērķis ir radīt modernu infrastruktūru efektīvākai un ātrākai reaģēšanai uz katastrofām un citiem apdraudējumiem. Turklāt šo ēku galvenie lietotāji ir iekšlietu resora cilvēki – ugunsdzēsēji un glābēji, policisti, robežsargi un citu dienestu darbinieki. Daudzviet tie ir cilvēki, kuri gadu desmitiem strādājuši novecojušās, mūsdienu prasībām neatbilstošās ēkās.
Tātad, pēc ministra publiski atspoguļota pieņēmuma ne tikai uzsākta pārbaude un audits, bet uz svaru kausiem arī uzlikti trīs vēl realizējami projekti un tiem pieejamais finansējums! Var sanākt valstij dārgs ieraksts!
Būvniecībā pieņemts, ka visus apgalvojumus var pierādīt ar datiem un dotajiem – par materiāliem, darbu veidiem, darbam veltītajām summām utt. Ministra sacītais ir balstīts tikai uz vienu publiski demonstrētu dobi un naudas summu. Vietā ir jautājums, vai EUR 3500 puķu dobe kaut ko pierāda?
Lai atbildētu uz minēto jautājumu, vispirms jāsaprot, ko valsts vispār nopirka? Līdzšinējie publiski pieejamie dati liecina, ka valsts Katastrofu pārvaldības centru būvniecībā izmantoja populāru projektu realizācijas metodi – projektē un būvē. Lasītājam vērtīgi saprast atšķirību starp tradicionālo būvniecību un Projektē un būvē. Tradicionāli pieņemts, ka pasūtītājs sākotnēji izstrādā būvprojektu, tad veic būvdarbu iepirkumu un tikai tad notiek būvdarbi. Projektē un būvē gadījumā pasūtītājs definē savas vajadzības, bet uzņēmējs nodrošina gan būvprojekta izstrādi, gan būvdarbus. Papildus būvnieks uzņemas ievērojamu risku daļu gan par inženierizpēšu pietiekamību, gan kļūdām būvprojektā, gan arī būvdarbu laikā. Pasūtītājam pie pareizi noslēgta līguma par kļūdām un lielāko daļu risku nav jāpiemaksā.
Tāpēc jautājums par EUR 3500 vērto puķu dobi ir atbildams ar pretjautājumu: vai šie 3500 EUR bija daļa no sākotnēji nolīgtās līguma cenas vai valsts par to samaksāja papildus?
Te vietā būtu saprast, kā projektē un būvē līgumos veidojas līguma cena. Ierasti to sauc par Lump sum, t.i., tā ir fiksēta līgumcena par iepriekš definēta rezultāta sasniegšanu, ko uzņēmējs veido, novērtējot darbu apjomu, izmaksas, riskus, rezervi un peļņu. Galvenais tās kontrolē ir nevis atsevišķu tāmes pozīciju cena (tātad, cik maksā dobe?), bet tas, vai par nolīgto rezultātu pasūtītājs nemaksā papildus par darbiem un riskiem, kas jau ietilpst fiksētajā līgumcenā.
Jāsaprot, ka projektē un būvē līgumos būvnieks nosola līguma cenu faktiski tikai kopējās pozīcijās, bet to tālākais atšifrējums veidojas pēc būvprojekta izstrādes. Proti, šajā procesā darbojas matemātikā labi zināmais princips, ka mainot saskaitāmos vietām (lasīt − dažādas līguma darba pozīcijas) summa nemainās (lasīt − līguma summa). Minētais ļauj apgalvot, ka pie nosacījuma, ka par puķu dobi netika samaksāts papildus nolīgtajai līguma summai, bet esošās līguma summas ietvaros, atsevišķā cena pati par sevi vēl nepierāda nesaimnieciskumu, izšķērdību, valsts līdzekļu nepamatotu tērēšanu.
Iekšējā audita likums tieši definē iekšējo auditu kā neatkarīgu un objektīvu iekšējās kontroles sistēmas novērtēšanu, un tajā īpaši figurē resursu izmaksu, ekonomiskā un funkcionālā efektivitāte. Esmu drošs, ka jebkurš auditors sāks ar tiem pašiem jautājumiem, kas akcentēti šajā rakstā: kāda ir projekta realizācijas metode, vai EUR 3500 par dobi ir papildus pozīcija, vai līguma summas ietvaros viens no saskaitāmajiem utt.
Prokuratūras vērtēšanā būs jautājums, vai ir noticis likuma pārkāpums, kas prasa kriminālprocesuālu reakciju? Nedomāju, ka prokuratūrā kāds uzdos jautājumu, vai puķu dobe ir nesamērīgi dārga?
Ministram bija pamats sākt pārbaudi, ja viņa rīcībā bija ticama informācija. Lai iegūtu ticamu informāciju, iespējams, nav nepieciešams tērēt laiku un resursus ne iekšējā audita, ne prokuratūras pārbaudes veikšanai. Konkrēto puķu dobes u.c. līdzīgu jautājumu ātri var pārbaudīt kvalificēts eksperts, kurš orientēties projekta realizācijas metodē.
Nākas secināt, ka pirmo tēzi (ministram zināmo, bet publiski nenosaukto objektu būvniecībā tiešām ir sistēmiska finanšu kontroles/projektu vadības problēma), t.i., konkrēto ministra publiskoto piemēru bija samērā viegli pārbaudīt un noskaidrot, vai tas vispār dod pamatu aizdomām par plašāku sistēmisku problēmu. Gūstot apstiprinājumu, tātad pierādot, ka puķu dobes izmaksas neietilpst sākotnējā līguma summā, bet kaut kādu apsvērumu pēc maksātas kā papildus maksa, nenoliedzami jāveic tālāka pārbaude. Bet, ko darīt, ja atbilde uz jautājumu ir noliedzoša, t.i., ka šī summa ietilpst esošā līguma summā?
Atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša. Ministrs visticamāk ir pārsteidzies ar publiskiem izteikumiem. Un tad nākas ieskatīties kalendārā. Ministra paziņojums izskan 27. augustā, bet Saeimas vēlēšanas ir 3. oktobrī. Ministrs publiski runā par “ļoti nesaimnieciskām un aizdomīgām lietām”, lai gan vienlaikus tikai sākas iekšējais audits. Tas rada leģitīmu jautājumu: ja audits vēl nav izdarīts, uz kāda profesionāla izvērtējuma pamata tiek dots tik kategorisks publisks vērtējums? Puķu dobes attēls, iespējams, politiski darbojas ļoti labi – to jājautā ministra polittehnologiem. Taču tehniski − ekonomiski tas bez izpilddokumentācijas un līguma analīzes pierāda ļoti maz, lai neteiktu, ka tikai vienu − kādā no izpilddokumentiem ir uzrādīta summa EUR 3500 par puķu dobi.
Uzprasās doma par tādu kā selektīvu rīcību. Nevar atrast informāciju, ka ministrs publisko arī veiksmīgos Katastrofu pārvaldības centru projektus, ietaupījumus, konkurences līmeni utt.? Ir skaidrs, ka ministram ir pienākums reaģēt uz iespējamu valsts līdzekļu izšķērdēšanu, un vēršanās neatkarīgā institūcijā pati par sevi nav populisms, taču no publiski pieejamās informācijas saskatāms, ka komunikācija esošajā formā izskatās kā daļa no priekšvēlēšanu komunikācijas un tādā veidā daudz ticamāka kļūst tēze, ka ministrs atsevišķas izmaksu pozīcijas izmanto priekšvēlēšanu komunikācijai, pirms audits un prokuratūra vispār noskaidrojuši, ko tās nozīmē.
Nākas secināt, ka pirms publiski demonizēt atsevišķas pozīcijas, būtu lietderīgi paveikt dažas darbības: pabeigt iekšējo auditu (vai vienkārši saņemt eksperta konsultāciju), pārbaudīt līgumu summas, papildus veikto maksājumu juridisko un saimniecisko pamatojumu un izdarīt secinājumus. Atklāti sakot, piesaistot ekspertu, kurš orientējas projektu realizācijas metodēs, līguma summas noteikšanas mehānismos un publiskā iepirkuma normās, pie secinājuma varētu nonākt dažas dienas vēlāk par 27. augustu (joprojām paspētu pirms vēlēšanām skaļi izteikties). Iekšējais audits un prokuratūra ar augstu ticamības pakāpi savas atbildes sniegtu pēc 3. oktobra (zūd vajadzība pēc steidzīgi skaļiem paziņojumiem).
Neatkarīgi no pārbaudes, ir neapdomīgi neturpināt nepieciešamos austrumu pierobežas (Balvos, Krāslavā un Rēzeknē) projektus. Ja tos neturpina, to var darīt tikai tad, ja pastāv konkrēts juridisks pamats. Vienlaikus būtu lietderīgi aizdomāties par pieejamo Eiropas finansējumu. Publiski pieejamā informācija liecina, ka tās apguvei nav nesamērīgi daudz laika.
Skaidrs, ka Latgalē (gluži kā citviet Latvijā, kur līdzīgi projekti jau realizēti) ir nepieciešami pieminētie Katastrofu pārvaldības centri, cilvēki ir pelnījuši normālas darba vietas, bet Latgales uzņēmēji investīcijas, kas projektu realizācijas gaitā tiktu apgūtas Latgalē. Vai to visu var norakstīt ar vienu ministra visnotaļ neskaidru ierakstu sociālajos tīklos un paziņojumiem presē?
Nenoliedzami, ka ierosinātās pārbaudes sniegs atbildes uz šobrīd izteiktajiem pieņēmumiem. Publiski pieejamais informācijas apjoms ir tāds, kas ļauj izteikt pieņēmumu, ka ir lieki priekšvēlēšanu laiku izmantot skaļiem apgalvojumiem. Nav izslēgts, ka priekšvēlēšanu laikā radīts skaļš politisks stāsts beigās valstij izmaksās daudz vairāk nekā pati puķu dobe. Daudz vērtīgāk ir saprast, kur esam kļūdījušies (ja esam) un kļūdas novērst bez skaļas polemikas. Tikmēr var (un tas būtu neraksturīgi labi) lepoties ar paveikto! Un lepoties mums ir ar ko!
Viedokļa autors: Jānis Uzulēns, jurists, MBA
