Pēdējās desmitgades notikumi būtiski mainījuši priekšstatus par resursu pieejamību Eiropā. Pandēmijas laikā pieredzētie piegāžu ķēžu traucējumi, Krievijas agresīvais un brutālais iebrukums Ukrainā, energoresursu krīze, pieaugošā globālā konkurence par izejvielām un arvien ambiciozākie klimata politikas mērķi radījuši jaunu realitāti. Tajā arvien skaidrāk redzams, ka pieeja stratēģiskiem resursiem kļūst par vienu no galvenajiem ekonomiskās attīstības un konkurētspējas priekšnoteikumiem.
Eiropas Savienība veicina pāreju uz bioekonomiku un aprites ekonomiku, lai samazinātu atkarību no fosilajiem resursiem un sasniegtu klimata neitralitātes mērķus. Taču visu šo mērķu sasniegšanai nepieciešams resurss, kas ir atjaunojams, ilgtermiņā pieejams, iegūstams un izmantojams ilgtspējīgi. Koksne ir viens no retajiem materiāliem, kas atbilst visiem šiem kritērijiem. Tāpēc nav pārspīlēti teikt, ka šobrīd notiek cīņa par nākotnes koksnes resursiem. Kamēr Eiropa vēlas arvien vairāk izmantot koksni būvniecībā, iepakojumā, enerģētikā, ķīmiskajā rūpniecībā un citās nozarēs, vienlaikus pieaug arī dažādi zemes izmantošanas un saimnieciskās darbības ierobežojumi. Tas rada jautājumu – vai spēsim nodrošināt pietiekamu resursu apjomu laikā, kad pieprasījums turpina pieaugt?
Latvijā ir senas mežsaimniecības tradīcijas, augsts mežainums, kas pēdējā gadsimta laikā ir teju divkāršojies, un spēcīga kokrūpniecības nozare. Taču arī Latvijā koksnes resursu pieejamību vairs nevar uztvert kā pašsaprotamu. Klimata politikas mērķi, dabas aizsardzības prasības, sabiedrības gaidas un konkurence par zemes izmantošanu rada arvien lielāku spiedienu uz resursu bāzi. Vienlaikus jāatceras, ka meža nozare ir viena no Latvijas tautsaimniecības balsta nozarēm. Tā nodrošina aptuveni 40 tūkstošus tiešo darbvietu jeb 4,5 % no kopējā darbvietu skaita valstī. Tas nozīmē tūkstošiem ģimeņu, kuru ikdiena, pārticība un labklājība ir cieši saistīta ar nozares attīstību. Meža nozare rada ievērojamu daļu eksporta ieņēmumu un sniedz būtisku pienesumu valsts budžetā. Tāpēc diskusijās par mežu nākotni ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp vides, sociālajiem un ekonomiskajiem mērķiem.
Īpaši svarīgi ir saprast, ka ilgtspējīga mežsaimniecība un dabas aizsardzība nav pretstati. Gluži pretēji – atbildīga, produktīva un pārdomāta saimniekošana ļauj no mazākām platībām iegūt lielāku rezultātu, vienlaikus atvēlot teritorijas, kurās iespējams mērķtiecīgi stiprināt dabas vērtību aizsardzību. Tieši šāds līdzsvars būs nepieciešams arī turpmāk, ja vēlamies saglabāt gan bioloģisko daudzveidību, gan tautsaimniecības attīstības iespējas.
Tikmēr Latvijā joprojām saglabājas būtiska nenoteiktība zemju un mežu īpašniekiem. Jau vairākus gadus turpinās diskusijas par zemes stratifikāciju, dinamisku dabas aizsardzības teritoriju noteikšanu, taisnīgiem kompensāciju mehānismiem un brīvprātīgas dabas aizsardzības instrumentiem, taču skaidri un ilgtermiņā prognozējami risinājumi vēl nav atrasti. Rezultātā īpašnieki nezina, kādi ierobežojumi viņu zemēs var tikt noteikti pēc pieciem, desmit vai divdesmit gadiem, un tas neizbēgami mazina vēlmi investēt meža atjaunošanā, selekcijā un produktivitātes paaugstināšanā. Ja vēlamies saglabāt konkurētspējīgu meža nozari un vienlaikus sasniegt dabas aizsardzības mērķus, īpašniekiem nepieciešama lielāka skaidrība, taisnīgas kompensācijas un uzticēšanās princips.
Arī mums, Latvijas Finierim, koksnes resursu pieejamība ir stratēģiska prioritāte, kas nosaka spēju attīstīties ilgtermiņā. Kokrūpniecība ir ilgtermiņa bizness, kurā lēmumi par investīcijām, attīstību un jaunu darbvietu radīšanu tiek pieņemti, raugoties vairākas desmitgades uz priekšu. Tāpēc jau vairākus gadus mērķtiecīgi veidojam daudzveidīgu koksnes resursu nodrošināšanas modeli. Latvija joprojām ir un arī turpmāk paliks mūsu nozīmīgākais resursu avots. Taču ģeopolitiskā situācija un tirgus svārstības skaidri parādījušas, ka ilgtermiņā nav iespējams balstīties tikai uz vienu tirgu. Tādēļ uzņēmums pakāpeniski paplašina resursu ieguves ģeogrāfiju un stiprina sadarbību citās Baltijas jūras reģiona valstīs. Mūsu mērķis ir nākotnē līdz pat 50 % uzņēmuma izmantoto koksnes resursu nodrošināt ārpus Latvijas. Tas nenozīmē atteikšanos no vietējā resursa – gluži pretēji. Tā ir pieeja, kas ļauj mazināt riskus, līdzsvarot piegādes un stiprināt uzņēmuma noturību dažādos tirgus apstākļos.
Kā piemēru vēlos minēt Zviedriju. Tā ir viena no Eiropas mežsaimniecības lielvalstīm ar ilggadēju pieredzi ilgtspējīgā mežu apsaimniekošanā, augstu produktivitāti un stabilu normatīvo vidi. Piemēram, Zviedrijā arvien aktīvāk tiek meklēti risinājumi produktīvu mistraudžu veidošanai, kombinējot skujkokus ar bērzu, lai vienlaikus palielinātu mežaudžu noturību pret klimata pārmaiņām un saglabātu ekonomisko vērtību. Tomēr šādu pieeju attīstību nosaka ne tikai mežkopības zinātne, bet arī tirgus perspektīva. Tāpēc ir svarīgi, ka Latvijā un Ziemeļeiropā pastāv ilgtermiņa pieprasījums pēc kvalitatīva bērza – tas dod meža īpašniekiem pārliecību, ka ieguldījumi bērza audzēšanā nākotnē būs ekonomiski pamatoti un radīs pievienoto vērtību. Zviedrijā redzam būtisku potenciālu ilgtermiņa sadarbības attīstībai. Šāda resursu ieguves diversifikācija ir svarīga ne tikai uzņēmuma interesēs. Tā atspoguļo plašāku tendenci Eiropā, kur arvien vairāk uzņēmumu pārskata savas piegāžu stratēģijas, meklējot lielāku noturību pret ģeopolitiskiem un ekonomiskiem satricinājumiem. Pēdējo gadu pieredze apliecina, ka piegāžu drošība kļūst tikpat svarīga kā cena vai kvalitāte.
Eiropā bieži tiek runāts par nepieciešamību stiprināt stratēģisko autonomiju un samazināt atkarību no ārējiem resursiem. Taču šie mērķi nav sasniedzami bez vietējo atjaunojamo resursu gudras izmantošanas. Koksne ir viens no būtiskākajiem Eiropas konkurētspējas resursiem nākotnē, un attieksmei pret to jābūt atbilstošai. Tāpēc ir svarīgi, lai lēmumi par mežsaimniecības nākotni tiktu pieņemti, balstoties zinātnē, datos un ilgtermiņa skatījumā. Emocionālas diskusijas un vienkāršoti risinājumi šajā jomā var radīt sekas, kas būs jūtamas vēl vairākas desmitgades.
Mežs nav tikai dabas vērtība vai saimnieciskās darbības objekts. Tas ir resurss, kas palīdz sasniegt klimata mērķus, rada darbvietas, nodrošina eksportu un stiprina Eiropas ekonomisko noturību. Jo ātrāk to apzināsimies, jo veiksmīgāk spēsim izmantot iespējas, ko sniedz pāreja uz bioekonomiku un ilgtspējīgu attīstību. Savukārt koksnes resursu pieejamība nav tikai kokrūpniecības jautājums. Tā ir diskusija par Latvijas un Eiropas nākotnes konkurētspēju, ekonomisko drošību un noturību dabas resursu piegāžu ķēdēs, kā arī par spēju pašiem veidot savu attīstību pasaulē, kur katras valsts unikālie resursi kļūst arvien vērtīgāki. Latvijai šādi stratēģiski resursi neapšaubāmi ir auglīgā zeme un meži.
Viedokļa autors: Artis Podnieks, AS Latvijas Finieris valdes loceklis
