Šopavasar tikai dažus mēnešus pēc jaunās Mūkusalas promenādes svinīgās atklāšanas tika konstatēts, ka daļā no promenādes margu pasētas sācis izdrupt betons. Pēc apsekošanas būvdarbu veicējs, būvuzraugs un autoruzraugs secināja, ka pasētai nevienam nezināmu iemeslu dēļ izmantots zemākas stiprības klases betons nekā vajadzētu, un savstarpēji vienojās par defektu novēršanu, neiesaistot pasūtītāja maciņu. Protams, viss labs, kas labi beidzas, taču tāpat ir mazliet neomulīga sajūta pārdomājot, kā īsti būtu, ja šis zemākas stiprības klases betons būtu iemaldījies kādā citā, stratēģiski un konstruktīvi nozīmīgākā promenādes konstrukcijā?
Pieredzējis elektriķis apmāca jauno kolēģi:
– Redzi šo vadu? Nekad to neaiztiec.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka es to vienreiz jau aiztiku.
Divu draugu saruna.
– Sveiks, kā klājas?
– Vispār ne visai, jo esmu precējies ar atraitni.
– Un kas tad vainas?
– Pēc kāzām sākumā viss bija labi līdz brīdim, kad mans tēvs apprecēja šīs atraitnes meitu. Viņiem piedzima dēls, kurš kļuva par manu mazdēlu. Tēva otrs dēls ir mans brālis, bet tēva sieva ir mana audžumāte. Tātad mana sieva man ir mana brāļa vecmāmiņa, bet es pats sev esmu vectētiņš…
Puisis jautā savai draudzenei:
– Vai tu spētu apprecēties ar bagātu idiotu?
– Grūti tā uzreiz pateikt… Bet cik daudz tev ir naudas?
Sarunājas divi pensionāri. Viens jautā otram:
– Nu, Jāni, vai tavi bērnības sapņi tagad ir piepildījušies?
– Kā lai Tev saka… Kad bērnībā mani lielie puikas raustīja aiz matiem, es vēlējos, lai man to nebūtu….
Izpletņlēkšanas instruktors lidmašīnā vienu pēc otra palaiž laukā jaunos izpletņlēcējus:
– Tā, pirmais aiziet, otrais aiziet, trešais aiziet! Ceturtais, piektais, nākamais! Izpletnīšus, izpletnīšus neaizmirstam…
Pacients ārstam:
– Dakter! Varbūt tomēr aizvediet mani vispirms uz reanimāciju?
– Beidziet nodarboties ar pašārstēšanos! Ja es teicu, ka vedam uz morgu, tad uz morgu!
Puisēns dzimšanas dienā saka vecmāmiņai:
– Paldies, vecmāmiņ, par jauko dāvanu!
– Nav par ko, Pēterīt, nav par ko!…
– Man jau arī šķiet, ka nav par ko, bet mamma teica, ka paldies vienmēr ir jāpasaka.
Divi lidmašīnas pasažieri sarunājas.
– Kāpēc tiek mācīts, ka sēdvieta lidmašīnā jāizvēlas pašā priekšā? Tur ir drošāk?
– Savā ziņā jā, jo, lidmašīnai krītot, tev vienmēr vēlreiz pabrauks garām ratiņi ar dzērieniem.
Sarunājas divi paziņas.
– Kā klājas? Vai beidzot esi sācis strādāt?
– Jā, par fiziķi, mana specializācija ir matērijas saglabāšana laikā un telpā.
– O, izcili! Un ko tu dari?
– Sargāju lielveikala noliktavu.
Tiesnesis tiesā jautā apsūdzētajam:
– Paskaidrojiet, kāpēc jūs uz ielas sarīkojāt kautiņu?
– Man nav tik daudz naudas, lai šādam nolūkam noīrētu telpas.
