Visa aktīvā darba dzīve aizritējusi uzņēmumā Ceļuprojekts. Kopš 1963.gada iziets cauri visām uzņēmuma nodaļām, katrā no tām jūtot dinamiku un aizrautību.
Viens no sava gadagājuma spilgtākajiem ceļiniekiem, kas atstājis paliekošas vērtības Latvijas ceļu izskatā, racionālus un izsvērtus inženiertehniskos risinājumus. Kopā ar kolēģiem radījis vidi, kurā izauguši vairāki vadošie ceļu un tiltu inženieri. Viņš – AS Ceļuprojekts padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gulbis – 2021.gadā par mūža ieguldījumu būvindustrijā saņēma valstī augstāko nozares apbalvojumu Būvindustrijas lielo balvu – Pamatakmeni.
Mēs tiekamies pāris dienu pirms Anatolija Gulbja 80.dzimšanas dienas. Sarunas laikā tik daudz smieklu un smaidu, ka tekstā teju aiz katra teikuma būtu jāpiebilst: smejas, smaida. Lai par kādu tēmu mēs runātu, saruna ir labestīga – gan pret notikušo, gan notiekošo.
No zīdaiņu nama līdz augstskolai
Kad jautāju, cik apzināti vai neapzināti kļuvis par ceļu projektēšanas inženieri, Anatolijs Gulbis saka, ka bija divas iespējas, un turpina: “Esmu atradenītis. Māmiņa – deviņpadsmitgadīgā Rēzeknes komerctehnikuma audzēkne no ļoti ticīgas ģimenes – bija spiesta pamest mājas un doties pie radiniekiem Rīgā.”
Anatolijs piedzima 1941.gada Ziemassvētkos – 25.decembrī. Bija karš. Kad jaunajai sievietei vairs nebija, ar ko mazo Anatoliju barot, mazulis nokļuva zīdaiņu namā, bet 1944.gada 26.jūlijā, divus mēnešus pirms krievu armijas ienākšanas Rīgā, Anatoliju adoptēja. Mamma bija grāmatvede, tētis – skolotājs. Viņi paņēma mazuli, kas neprata smaidīt. Pēc trim mēnešiem puika to iemācījās.
“Savu īsto māmiņu tā arī neredzēju. To, ka mani neaudzina bioloģiskie vecāki, uzzināju vēlāk. Tāpat kā to, ka māmiņa vēlāk bija iestājusies darbā zīdaiņu namā un abas mammas satikušās un nolēmušas mani, mazu zēnu, netraumēt. Kad man bija 10 gadu, māmiņa atbrauca uz pionieru nometni mani apciemot, tikai es nezināju, ka tā ir mana māmiņa. Tā bija vienīgā reize, kad viņu redzēju,” stāsta Anatolijs Gulbis.
Pēc Ogres ģimnāzijas tālākai izglītībai bija divas izvēles. Pateicoties izcilai skolotājai Austrai Salmiņai, iepatikās ķīmija, taču klasesbiedrs Andris Gailis, spēcīgs matemātiķis, teica: “Ejam uz inženieriem!” Puišiem bija ļoti laba matemātikas skolotāja Maiga Šteinerte. Viņa Anatoliju un Andri vēl uztrenēja, un abi tika uzņemti Rīgas Politehniskajā institūtā.
Visu sarunu ar Anatoliju Gulbi lasiet žurnāla Būvinženieris februāra numurā (Nr.84).
