Ne vienmēr intervijas ar dažādu balvu ieguvējiem spēj atbildēt uz senseno jautājumu par nominanta nopelniem. Taču saruna ar Rēziju Rumpi – apbalvojuma Būvindustrijas lielā balva laureāti nominācijā Gada students 2022 – skaidri atklāj, ka nav ne mazāko šaubu par jaunās inženieres spējām, nodošanos darbam un dedzīgo vēlmi pēc konstantas pašattīstības.
Rēzija Rumpe saņēma nozares atzinību, pateicoties savam ieguldījumam studiju procesā, aktīvi piedaloties zinātniskajā darbībā un praksēs, kas rezultējās bakalaura darbā Cementa kompozītu šļūdes deformāciju noteikšana, pielietojot dažādas metodoloģijas un izstrādātajā būvprojektā Tirdzniecības centra jaunbūve, kas nu jau ir celtniecības realizācijas procesā.
Kā tu juties, saņemot šo nozīmīgo balvu?
– Godīgi sakot, es tiešām negaidīju! Man jau šķita, ka, ejot uz Būvindustrijas lielās balvas pasniegšanas ceremoniju, tas, kurš apbalvojumu saņems, jau to zina – lai iepriekš varētu sagatavot runu. Visi priekšā stāvošie vienmēr ir gatavi pateicības runām. Un pēkšņi izsauc mani! Es nemaz nebiju sagatavojusies, nezināju, ko teikt, tas bija liels pārsteigums.
Vispār jau šī nominācija un tituls Gada students izklausās ļoti nopietni un cienījami. Vai tev pašai liekas, ka tas ir pelnīti?
– No vienas puses, es apzinos, ka biju ieguldījusi lielu darbu. Studijas pabeidzu ar sarkano izcilības diplomu. Visu šo laiku biju centusies un darījusi, papildu studijām pēdējos kursos arī strādājusi. Tas ir ļoti patīkams novērtējums. Tajā pašā laikā arī liels, skaļš nosaukums. Ir patīkami!
Tu saņēmi balvu par bakalaura darbu – tirdzniecības centra jaunbūves projektu Eizenšteina ielā 47 un zinātnisko daļu Cementa kompozītu šļūdes deformāciju noteikšana, pielietojot dažādas metodoloģijas. Vai vari izstāstīt nezinātājam, ko tas nozīmē?
– Tās ir cementa kompozītu deformācijas, kas veidojas ilgstošas slodzes ietekmē un parādās laika gaitā pēc sākotnējām acumirklīgajām deformācijām.
Kā nonāci pie šādas tēmas?
– Tas notika, pateicoties manai dalībai Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskajā darbībā kā zinātniskajai asistentei. Mana vadītāja, profesore Andīna Sprince, kura daudz pētījusi šo tēmu, ieteica to kā attīstāmu tematu, balstoties uz jau veiktajiem izpētes darbiem laboratorijā. Tēma izvēlēta tieši no šīs zinātniskās darbības.
Vai pašai arī šī tēma ir saistoša?
– Ne pārāk. (Smejas.)Sapratu, ka zinātniskā darbība man nav tik saistoša un ir ar savu specifiku.
Vai bija arī kādas alternatīvas tēmas bakalaura darba izstrādei, kas interesēja vairāk?
– Konkrētas tēmas nebija, parasti studiju laikā pasniedzēji piespēlē tās, kuras būtu vērts pētīt, jo viņi labāk visā orientējas, paši veic pētījumus, veido publikācijas, līdz ar to arī zina, kas jau izpētīts un ko vēl nepieciešams aplūkot. Vairāk tas ir process, kad tu saproti, pie kura pasniedzēja vēlētos izstrādāt bakalaura darbu, zinot, ko katrs pēta, tad aprunājoties nonākot pie vērtīga temata, palīdzot noformēt un to virzīt. Šī tēma ir interesanta, bet tas nav kaut kas tāds, ar ko darba ikdienā, veicot aprēķinus un strādājot par projektētāju, iznāk bieži saskarties. Parasti jau mēs primāri orientējamies uz betona stiprību un nestspēju, protams, arī plaisāšanu. Izstrādājot bakalaura darbu, bija jāveic daudz dažādu sarežģītu aprēķinu, jāpēta standarti, jāmēģina tos pielāgot nestandarta gadījumiem, un, kad ej pirmo reizi tam visam cauri, liekas – kas tur notiek? Vispār diezgan sarežģīti.
Kā tu nonāci līdz inženierzinātņu studijām Rīgas Tehniskajā universitātē?
– Man vienmēr ir patikusi matemātika, fizika un ķīmija. Es mācījos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, ķīmijas novirziena klasē, kur matemātiku un ķīmiju apgūst padziļināti. Skolas gados, pateicoties fizikas skolotājam, vairāk aizrāva fizika. Un tad es sapratu, ka jāapgūst inženierzinātnes. Rīgas Tehniskā universitāte ar piedāvātajām programmām bija loģiska izvēle. Vēl bija ideja studēt par aviācijas inženieri, bet tad nodomāju, ka aviācijas joma tomēr pie mums nav tik attīstīta kā būvniecība. Tā nonācu tieši pie būvniecības, kas nav tik specifiska kā siltums un gāze vai ģeomātika, bet vairāk ir tāds visaptverošs studiju virziens, kas ļauj apgūt profesiju un vienlaikus sniedz lielu brīvību, plašumu, jo pēc tam var strādāt dažādās sfērās. Vari būt projektētājs, būvuzraugs, darbu vadītājs vai arī darboties nekustamo īpašumu nozarē – iespējas ir ļoti plašas.
Vai studiju virziena izvēli ietekmēja arī ģimene?
– Nē, ģimene nav saistīta ar būvniecību, manā ģimenē daudzi ir skolotāji. Taču es zināju, ka pedagoģiju noteikti nestudēšu, tā nav domāta man.
Vai tuvinieki nebija pārsteigti par tavu racionāli praktisko izvēli?
– Nē, viņi zināja – ja tāda ir mana izvēle, tad tas ir pareizi, atrunāt mani nav vērts.
Minēji dažādus virzienus, kur var doties pēc studijām. Vai tu jau studiju laikā saprati, kura ir tava īstā joma?
– Pirms un pēc pirmā kursa man bija iespēja vairākos būvobjektos pastrādāt par lietvedi. Tur es redzēju reālu būvniecību un dokumentāciju. Vēlāk, studiju laikā, man bija prakse projektēšanā, un es sapratu – man patīk! Es sevi vairāk redzu projektēšanā. Būvlaukumā ir nedaudz drastiskāka vide, tur sievietei jābūt ar stipriem nerviem un raksturu, lai izdzīvotu. Taču projektēšanā, lai gan tajā lielākoties darbojas vīrieši, būvkonstrukciju projektētāji, tomēr ir vieglāk iekļauties, un var strādāt jaukā ofisā. Tas ir labāk nekā lietus laikā atrasties būvlaukumā! (Smejas.)
Ir uzskats, ka inženiera profesija vairāk piemērota vīriešiem. Vai tu jūti kādu disonansi, ienākot šajā profesijā, varbūt tas ir tikai mīts, ka tā ir vīriešu pasaule?
– Jau ejot uz studijām, es aptvēru, ka noteikti mēs, meitenes, būsim krietnā mazākumā. Tā arī bija – 160 studentu vidū bija tikai padsmit meitenes. Taču studiju laikā daiļā dzimuma pārstāves daudz mazāk atbira. Varbūt meitenes kārtīgāk izdomā, ko studēt. Projektēšanā gan šādiem pieņēmumiem nevajadzētu būt – šajā nozarē nav nepieciešams fizisks spēks.
Tu teici, ka sākumā jūs bijāt 160 – tas ir ļoti daudz vienam kursam. Cik no jums pabeidza?
– Tā kā es studijas beidzu pusgadu agrāk, precīzi nezinu, taču pēdējā kursā mēs bijām tikai ap 30. Aptuveni puse aizgāja jau pirmajā kursā. Būvniecības nodaļā ļoti daudz studentu atbirst – parasti uzņem krietnu pulciņu, bet ļoti daudzi mācības pamet.
Lasīju interviju par šo pašu tēmu, arī tur bija minēts, ka daiļā dzimuma pārstāves parasti pabeidz būvniecības studijas.
– Jā, tā ir! Dažas no mūsu kursa aizgāja prom jau pirmajā gadā, kad saprata, kas šīs ir par studijām, vai arī tāpēc, ka bija grūtības ar matemātiku un fiziku, tomēr lielākā daļa no mums, kas izturēja pirmo kursu, augstskolu absolvēja.
Vai nav gribējies studēt arhitektūru?
– Godīgi sakot, nē! Man liekas, ka arhitektam jābūt ļoti radošam, un es sevi par tādu neuzskatu. Manai sirdij tuvāka ir tehniskā puse.
Tava bakalaura darba otra daļa bija tirdzniecības centra jaunbūve Eizenšteina ielā 47. Kā līdz tam nonāci – tu nupat pabeidzi, un jau top objekts?
– Aizejot praksē, man uzreiz ļāva projektēt un darboties – nebija tā, ka sākumā jāpienes kafija. (Smejas.) Paldies manai prakses vietai, pēcāk arī darbavietai SIA Remesis, kas patiešām deva darbus un iespēju patstāvīgi piedalīties projektēšanā. Uzņēmuma īpašnieks man bija fizikas pasniedzējs Ģirts Zāģeris, un piedāvājums turp doties praksē bija viņa priekšlikums. Prakse projektēšanā ir liels ieguvums, jo reālus projektus var pārnest uz studiju procesu, izstrādājot bakalaura darbu. Gan zinātniskais pētījums, gan prakse un darbs deva ļoti daudz informācijas. Pēcāk tas rezultējās ļoti apjomīgā bakalaura darbā, ko nācās krietni īsināt.
Visu rakstu lasiet žurnāla Būvinženieris oktobra numurā (Nr.94).
