Teksts: Antra Veļķere
Foto: Alvis Rozenbergs, Aleksis Kļaviņš, no Pētera Blūma arhīva
Cēsu vecpilsētā topošais Konrāda kvartāls, ko īsteno Draugiem Group uzņēmums Mājas Cēsīs, kopš vasaras nogales lepojas ar vēl vienu veikumu − atjaunoto Mācītāja māju, kur iekārtota gaumīga dizaina apartamentu viesnīca.
Mācītāja māja ir tikai pirmais posms plašākā Konrāda kvartāla iecerē, ko pēc pilnīgas pabeigšanas veidos četru ēku ansamblis: Konrāda nams, Mācītāja māja, Ratu māja un Draugu nams. Šajās ēkās būs daudz jaunu telpu uzņēmējdarbībai, dzīvošanai un kultūrai, brīnišķīgs akcents Cēsu pilsētvidē ar godbijīgu attieksmi pret senatni, to saudzīgi iekļaujot mūsdienu tehnoloģiju pasaulē.
Ideja par Konrāda kvartālu radās 2021. gadā, kad Cēsu vecpilsētā Mājas Cēsīs iegādājās zemes gabalu Torņa ielā 1a, kur šobrīd tiek būvēts Draugu nams. «Blakus bija vecā Mācītāja māja un, lai veidotos vienots kopīgs ansamblis, iegādājām arī šo ēku. Kopumā kvartāla izveide sadalīta trīs kārtās – Mācītāja māju sākām kā pirmo, un pirmo arī pabeidzām,» stāsta Andis Malahovskis, Mājas Cēsīs vadītājs.
Atjaunotā Mācītāja māja ir divstāvu koka ēka ar astoņiem apartamentiem. Ēkas struktūras pamatā ir sena guļbūve, kas no ārpuses paslēpusies zem siltinātas koka dēļu fasādes. Guļbūves konstrukcijas kopā ar citām atšķirīgu laikmetu liecībām skatienam paveras iekštelpās. Te viens otram līdzās sadzīvo cieņpilni atjaunota senatne ar 21. gadsimta gudrajām tehnoloģijām, kas māju pārliecinoši iekļauj viedo jeb gudro ēku pulkā. Ēkas apsildei izmantots zemes siltumsūknis, ventilāciju nodrošina rekuperācijas iekārtas, bet otrajā stāvā izmantoti ūdens kapilāru apsildes paklāji, kas iestrādāti sienu plaknēs. To visu papildina daudz dažādu attālināti darbināmu sistēmu, kas piedāvā augsta līmeņa komfortu.
Visa Konrāda kvartāla arhitektoniskā koncepta autors ir arhitekts Pēteris Bajārs un viņa vadītais birojs Outoofbox Architecture, tostarp P. Bajārs projektējis arī topošo Draugu namu. Savukārt Mācītāja mājas atjaunošanas projekts tika uzticēts pieredzes bagātajam arhitektam, vecmeistaram būvmākslas mantojuma saglabāšanas specialitātē Pēterim Blūmam un viņa uzņēmuma SIA Konvents komandai.
Bez kultūras pieminekļa statusa
Interesanti, ka, neraugoties uz savu gadsimtiem ilgo mūžu un atrašanos Cēsu vecpilsētas pilsētbūvniecības un arheoloģijas pieminekļa aizsargjoslā, Mācītāja māja nav arhitektūras piemineklis. Tiesa, līdz 1995. gadam ēka bija vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, taču pēc tam šis statuss nav atjaunots. Ēkai veikta rūpīga arhitektoniskā izpēte, un tā atklāj daudz aizraujošu faktu. Tiek uzskatīts, ka savulaik šajā zemes gabalā atradusies Sv. Jāņa baznīcas ķestera dzīvojamā māja. 1691. gadā Cēsu latviešu draudzes priekšsēdētājam Zābaku Jānim te ierādīta zeme, kur 1669. gadā uzcelta līdz šim vecākā zināmā latviešu skola Cēsīs. 1748. gada augustā Cēsīs plosījās milzīgs ugunsgrēks, kas pilsētu faktiski pārvērta pelnos, nodega arī minētās skolas ēka. 1765. gadā šajā vietā uzcēla jaunu skolu, kur sākumā mācījās 17, pēc gada jau 48 skolnieki. Senie plānojumi rāda, ka tā bijusi koka guļbūve, kur atradās klases telpa, istaba skolotājam, istaba internātam un neapkurināts kambaris ēdiena glabāšanai. Skola turpināja pastāvēt līdz pat 1913. gadam, pēc tam ēku izmantoja dažādām vajadzībām, tai skaitā baznīcas personāla dzīvošanai, tāpēc nams nosaukts par Mācītāja māju. Cita starpā pieminams fakts, 1793. gadā šo kvartālu zīmējis Johans Kristofs Broce, un zīmējums arī izmantots, pētot ēkas vēsturi. Pirms māju iegādājās uzņēmums Mājas Cēsīs, tā ilgāku laiku stāvēja neapdzīvota.
Katra fasāde atšķirīga
Sākotnēji Mācītāja māja celta kā guļbūve, kas gadu gaitā tika ieslēpta zem arvien jaunas apdares kārtas gan no ārpuses, gan iekšpuses un veiktajām pārbūvēm. «Pieņēmām, ka ēka sastāv no trim daļām, bet, kad meistari ēku sāka izģērbt, bija skaidrs, ka ir vecā un jaunā daļa, un divas daļas piebūvētas 19. gadsimtā. Te bija sienu struktūra no četriem dažādiem laikiem, un sienas bija bīdītas šurpu turpu,» spriež P. Blūms. Viņaprāt mājas lielā vērtība ir tās siluets, mērogs un proporcijas. Piemēram, vienā Mācītāja mājas galā jumta konstrukciju veido tā dēvētā lāčpakaļa (jumts ar četrām slīpnēm un trapecveida zelmini, virs kura balstās mazākās jumta slīpnes), turklāt netipiski plata un pamatīga, kas liecina par tās izveidi 18. gadsimtā. Savukārt otrs mājas gals ir daudz jaunāks – sākot no 19. gadsimta vidus un uz priekšu.
Kopumā arhitekts mājā datējis astoņus laika posmus, kur katrs atstājis savu nospiedumu: 18. gs. beigas (līdz 1793. gadam), 19. gs. pirmo pusi, 19. gs. 70. gadus, 19. gs. beigas, 19. gs. kopumā, 20. gs. 1. ceturksni, laika posmu no 1950. līdz 1960. gadam, 20. gs. otro pusi, tāpat arī atklātas konstrukcijas, kam nav noteikts konkrēts vecums.
Daudz minējumu raisa fakts, ka katra ēkas koka fasāde ir atšķirīga un veidota atšķirīgos laikos. «Jocīgā situācija ar fasādes dēļiem ir šīs mājas autentiskums. Vertikāli izvietotie fasādes dēļi vedina domāt uz senāku laika posmu, jo guļbūves fasāde laikam bijusi bojāta un, šādi novietojot dēļus, labāk notek ūdens. Vēlāk guļbūves fasāde apšūta ar 27-30 cm platiem dēļiem, kas blīvi sadzīti kopā un ēvelēti bez jebkādiem profiliem un izskatījās kā ēvelēta guļbūve. Tad ir ēkas jaunākā daļa, kas būvēta 19. gadsimta 70. gados. Kopumā fasādes apdarei izmantoti piecu tipu dēļi, un šīs atšķirības arī ņēmām vērā, māju atjaunojot. Manuprāt, detaļas ir šīs mājas būtība un vērtība, ko šī ēka mums vēlas pastāstīt,» secina arhitekts.
Demontāžas smalkumi
Gan A. Malahovskis, gan P. Blūms atzīst, ka no ārpuses ēka izskatījās labāk nekā bija patiesībā. Demontāžas process atklāja, cik ļoti bija bojātas koka konstrukcijas, tostarp pārsegumi, sijas, dēļi. Demontāžas darbi veikti tikai pēc esošā stāvokļa tehniskās fotofiksācijas un demontētos materiālus marķējot pēc vajadzības. Visi priekšmeti un elementi rūpīgi uzskaitīti, reģistrēti un saglabāti pa komplektiem.
«Kas šodien veido ēkas autentiskuma sajūtu? Tie ir dēļi, jo tos var redzēt visvairāk. Dēļu te bija daudz, tiesa, paslēpti aiz daudzām krāsu vai apmetuma kārtām, zem finiera, kas uzklāts uz grīdas. Te bija rūpīgs darbs un rēķināšana, lai saprastu, ko varēs saglabāt, ko atlikt atpakaļ. Demontāžas procesu centāmies aprakstīt ļoti precīzi. Vienkārša demontāža nozīmē dēļu un kokmateriālu čupas, ko pēc tam var vai varbūt arī nevar izmantot. Ja paredzēts fasādē izmantot atgūtos fasādes dēļus, tad dēļi jāņem nost tādā secībā, kādā tie bijuši, lai pēc tam var tāpat atlikt atpakaļ. Pretējā gadījumā veidosies haoss, jo kaut kur būs jauni dēļi, kaut kur vecie, stiķu vietas krustām šķērsām, atšķirsies krāsojums. Tas pats ar grīdām − ja ņems nost grīdu vienā telpā un sametīs dēļus kopā ar citām grīdām, galarezultātā mocīsies ar raibiem dēļiem, kur atšķiras faktūra un biezumi. Mans ieteikums ir katras grīdas dēļus ņemt nost cik vien saudzīgi iespējams, kreisajā pusē iemarķēt un pēc tam salikt blakus vienu otram,» pieredzē dalās P. Blūms.
Atklājas skolēnu nedarbi
Soli pa solim, demontējot konstrukcijas un noņemot agrāko apdari, atklājās arvien jauni pārsteigumi. Pie vienas no ārsienām, kad noņēma apmetumu un tapetes, apakšējā daļā uz vecās virsmas parādījās unikāls pārsteigums − kokā iegrebtas mājiņas, iniciāļi, pat karātavas. Pēc P. Blūma domām, iespējams, ka šeit bija telpa, kur skolēni gulēja un, «cik augstu, guļot uz salmu maisiem, ar nazīti varēja aizsniegt, tik arī iegreba sienā.» Siena rūpīgi notīrīta, apmetuma kaļķa pēdas nomazgātas ar vieglu sālsskābes šķīdumu. Sienas augšpusē izvietoti gaismas ķermeņi, kas rada slīdošu gaismu no augšas uz leju, ļaujot labi saskatīt seno koka struktūru un tajā atstātās vēstures liecības.
Vēl viens atklājums − dekoratīva polihromā krāsojuma joslu fragmenti, kas varētu būt tapuši 20. gadsimta pirmajā pusē. Krāsojums izpildīts trafareta tehnikā ar līmes krāsām uz apmetuma. Šādas joslas – katra ar atšķirīgu zīmējumu – atrastas divās pirmā stāva telpās. Tagad šīs dekoratīvās joslas jeb frīzes atjaunotas un greznojas uz sienas apartamentos.
Noņemot biezos krāsas slāņus, veco apmetumu un citus apdares materiālus, pamazām atsegtas daudzviet salīdzinoši labi saglabājušās koka konstrukcijas, piemēram, ārsienu un starpsienu daļas, kas, attīrītas un apstrādātas, iekļaujas interjerā. Ja pirms atjaunošanas senā guļbūve vispār nebija redzama, tad tagad 14 telpās ir atsegtas daļas no sākotnējās guļbūves.
Ēkā ir arī vairākas ķieģeļu sienas, kas pāršuvotas, notīrītas un atstātas bez apmetuma kā labs papildinājums interjeram. Savukārt, atsedzot ēkas fasādes daļu zem otrā stāva logiem, pēc P. Blūma teiktā, «te nebija pilnīgi nekā, tikai milzīgi iršu midzeņi».
Fasādes atjaunošana
Mācītāja mājas fasādes atjaunošana bija viens no sarežģītākajiem uzdevumiem. Visa vecā kārta tika noņemta līdz senās guļbūves konstrukcijām. Kopumā ēkas atjaunošanas darbos tika ievērots princips pēc iespējas vairāk saglabāt esošās konstrukcijas un materiālus, bojājumu gadījumos tos aizvietojot ar analogiem risinājumiem. Piemēram, noņemot fasādes apdari, konstatēts, ka daudzi guļbūves apakšā esošie baļķi ir bojāti un nepieciešama gan pilnīga to nomaiņa, gan protezēšana. Atsevišķas guļbaļķu sienas nācās pārbūvēt ar jauniem būvkokiem. «Lai iztēstu guļbaļķi, jāņem svaigs koks, jo to var labi apstrādāt. Tiesa, jārēķinās ar aptuveni septiņiem procentiem rukuma pēc iebūvēšanas, un žūstot koks rada skaņas. Šī māja arī pa reizei šur tur mēdz iečīkstēties,» piebilst arhitekts.
Laika gaitā, veidojoties ielas kultūrslānim, ēka bija nosēdusies, arī pamati bojāti, jo mājai nebija ūdensnoteku, kas pasargātu no nokrišņu ietekmes. Visu būvi nācās pacelt uz augšu par aptuveni 30 centimetriem, lai nojauktu erodējušās pamatu daļas, nostiprinātu tās un uzbetonētu jaunu pamatu kārtu, kā arī veiktu cokola hidroizolāciju un krāsošanu.
Ēkas fasādes atjaunošanai izmantoti iepriekš demontētie 19. gadsimta apšuvuma dēļi, kuru virsma tika attīrīta no sintētiskajiem materiāliem un atslāņojušās eļļas krāsas kārtas. Ēkas ziemeļu fasāde pilnībā un trešdaļa no rietumu fasādes apšūta ar pārstrādātiem atgūtajiem dēļiem, bet pārējās fasādes − ar autentiska platuma un tipa dēļiem. Apšuvumu veidoja, ievērojot atšķirīgos izkārtojumus katrā fasādē. Fasādes apšuvums krāsots ar Caparol krāsu.
Autentiski saglabātas arī ēkas galvenās ieejas durvis, kas tagad reprezentē vecās mājas jauno sajūtu. Kopumā durvis bija labi saglabājušās, bet ar trupes stipri skartu apakšējo daļu. Virsū bija sanagloti dēļi, un viss noklāts ar biezu krāsas kārtu, kas laika gaitā bija saplaisājusi, radot plaisu tīklu. Durvīm saglabāts arī vecais rokturis, kas gan ir kā vizuāls dekors, jo durvis atveramas ar kodu. «Man gribējās šīs durvis padarīt pa mājas vizītkarti, saglabāt to krāsas sajūtu, ka var ar pirkstiem sataustīt,» atklāj arhitekts, piebilstot, ka krāsošanas darbiem šādās senās būvēs vislabāk izmantot otu.
Logiem atjaunotas oriģinālās ārējās vērtnes, iekšējās vērtnes izgatavotas no jauna. Kopumā saglabāti un restaurēti 70 % autentisko logu. Ņemot vērā, ka ēkā vajadzēja krietni vairāk dienasgaismas, P. Blūms piedāvāja otrajā stāvā izbūvēt nelielus trīsstūrveida lodziņus.
Mācītāja mājai uzklāts Vācijas uzņēmumā Kreaton Wienerberger GmbH izgatavots S veida viļņoto māla dakstiņu segums ķieģeļsarkanā krāsā. No skārda izveidota jauna lietus ūdens noteksistēma un citi fasādes elementi. Savulaik uz mājas jumta bija divi skursteņi, kas tagad pārtapuši butaforijā un kalpo kā vēdināšanas kanāli ventilācijas sistēmai. Tos veido no cementa plāksnēm izveidots skursteņu formas karkass, kas apšūts ar ķieģeļflīzēm.
Atgūto materiālu izmantošana
Viena no Mācītāja mājas šodienas lielākajām vērtībām ir plašais atgūto kokmateriālu izmantojums. Senie koka dēļi izmantoti griestiem un otrā stāva grīdām. A. Malahovskis norāda, ka gandrīz visi pirmā stāva griesti izbūvēti ar vēsturiskajiem materiāliem, tikai atsevišķās vietās pievienojot jaunus.
Ja pirmajā stāvā lielākoties saglabāts iepriekšējais, piecu istabu plānojums, tad otrā stāva pārbūve bija krietni sarežģītāka. Vienā no telpām griesti bija pārāk zemi, tāpēc telpa paaugstināta par vienu metru. Šeit izmantota galdniecībā izgatavota piekārto griestu konstrukcija, kas veidota no gareniski pārzāģētām vecajām sijām un atgūtajiem dēļiem, kas izkārtoti trīnīti. Papildu šāda konstrukcija ļāva iegūt plašāku sienu plakni, kas bija nepieciešams, lai iebūvētu kapilārās apsildes tehnoloģiju. Starp sienu plaknēm interjerā eksponētas vecās jumta konstrukcijas spāres.
Otrā stāva grīdas veidotas no vecajiem koka dēļiem, kas arī bija zināms izaicinājums. «Dēļus notīrīja un sašķiroja pa telpām, garumiem un profilu tipiem. Ņemot vērā, ka šeit telpu plānojums bija mainījies, atkarībā no dēļu garuma taisījām zīmējumus, lai skatītus, kā dēļus sakombinēt. Grīdās gan pa vidu, gan malās ielikti arī škērsdēļi. Lai dabūtu sajūtu, ka tā nav jauna grīda un ka tā ir dabīga, starp dēļiem atstātas pāris milimetru platas spraudziņas, un dēļiem izveidota maza gropīte,» stāsta P. Blūms. Viņš priecājas, ka izdevies tik daudz izmantot atgūtos kokmateriālus, jo tā ir «ļoti skaista, nostalģiska un praktiska vērtība». Viņš arī aplēsis, ka, ja pirms atjaunošanas redzami bija tikai 10 % pārkrāsotu siju/dēļu griestu, tad tagad 75 % ēkas griestu laukuma veidoti no atgūtajiem, apstrādātajiem dēļiem.
Izaicinājums − tehnoloģiju ieviešana
Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija senatnīgās mājas aprīkošana ar inovatīvām tehnoloģijām. Toms Zvirbulis, kura vadītais SIA Alpha Klimats aprīko Konrāda kvartāla ēkas ar apkures un ventilācijas iekārtām, stāsta, ka galvenais tehniskais mezgls atrodas Mācītāja mājai līdzās topošā Draugu nama pagrabā. «Ēka vēl tikai top, bet tai apakšā jau ir gatavs pagrabs, kur ierīkota tehniskā telpa zemes siltumsūknim un citām tehnoloģijām. Savukārt pa visu Konrāda kvartāla pagalmu izveidoti 18 ģeotermālie urbumi 120 metru dziļumā. Kā rezerves variants ir pievilkta gāze īpaši aukstam laikam vai pārlieku augstai elektrības cenai biržā. Mums būs arī akumulatori enerģijas uzkrāšanai, ko tērēt dārgajās stundās,» paskaidro T. Zvirbulis.
Ēkas pirmajā stāvā ierīkotas siltās grīdas, tāpēc koplietošanas telpās kā segums izvēlētas Igaunijā ražotas Sāremā salas dolomīta plāksnes, kas labi iederas interjerā. Savukārt pārējās telpās grīdu sedz vinils Moduleo, kas īpaši paredzēts zemgrīdas apsildei.
Otrajā stāvā siltās grīdas ierīkotas tikai sanitārajās un koplietošanas telpās, bet pārējā platībā ir koka dēļu grīda, tāpēc apkurei bija jārod cits risinājums. Par piemērotāko izvēlēta apsilde ar ūdens kapilāru paklājiem, kas iestrādāti sienu plaknēs zem apmetuma. Kapilāro paklāju veido tievu caurulīšu sistēma, kur cirkulē ūdens un tiek nodrošināta gan telpas sildīšana, gan dzesēšana. Šāda sistēma nodrošina augstu komforta līmeni un zemas ekspluatācijas izmaksas. Paklāju piestiprināja pie iepriekš sagatavotas virsmas uz stiklašķiedras sieta, pēc tam uzklāja vienu kārtu Caparol Armareno kaļķa apmetumu, otro kārtu ar kaļķa apmetumu Caparol Mitau Putz, un tad vēl divas kārtas ar Caparol Armareno, nobeiguma kārtu pārslīpējot ar roku, neizmantojot elektroinstrumentus. «Tā kā šeit apdarei bija paredzēts kaļķa apmetums, piesaistījām tehnologus un atradām piemērotāko formulu drošas saķeres izveidošanai. Kopumā šis ir līdz šim pirmais lielākais šāda tipa apsildes projekts Latvijā tieši publiskajām telpām,» atzīmē T. Zvirbulis.
Katram ēkas stāvam ir sava ventilācijas sistēma ar siltuma un mitruma atgūšanu, dzesēšanu un sildīšanu. Iekārtas nav redzamas, tās prasmīgi noslēptas koplietošanas telpu pieliekamajos. Savukārt vēdināšanas kanāli ierīkoti agrākajās skursteņu vietās.
Daudz inženiertehnisko komunikāciju paslēpts zem griestu konstrukcijām, sienās un pažobelēs. Mājas smadzenes jeb visi komunikāciju izvadi un vadības bloki savietoti patrepē iebūvētā skapī, kas vizuāli labi iederas interjerā. Telpās ir daudz sensoru, kas ļauj attālināti vadīt gan apsildi, gan dzesēšanu, gan arī pielāgot dažādas komforta iespējas. Arī durvis slēdzamas ar kodu vai attālināti ar telefonu. Apartamenti piedāvā mūsdienām atbilstošas ērtības − te ir pilnībā aprīkota virtuves zona ar jaunākās paaudzes iekārtām, sanitārās telpas ar augstākā līmeņa komfortu − īsāk sakot, viss nepieciešamais mūsdienu prasīgajam klientam.
«Draugiem Group primāri ir tehnoloģiju uzņēmums, un mums ir vēlme šīs vecās mājas padarīt mūsdienīgas, vienlaikus saglabājot to autentiskumu. Šīm tehnoloģijām nav jābūt redzamām interjerā vai eksterjerā, bet tām ir jābūt jūtamām,» saka A. Malahovskis.
Japāņu interjera stils latviskā izpildījumā
Savs stāsts ir arī par Mācītāja mājas interjera iekārtojumu. «Sākotnēji bija jau izstrādāts interjera projekts, bet, kad māju sāka demontēt, sapratām, ka katrs stūris atklāj kaut ko jaunu un jāveic tik daudz izmaiņu, ka no sākotnējā koncepta diezgan maz, kas palika pāri. Jaunais interjera koncepts radās soli pa solim kopā ar katru nākamo atjaunošanas etapu,» atceras A. Malahovskis.
Kā jau pieminēts, būtiska loma interjerā ir atsegtajām un atjaunotajām daļām un konstrukcijām. Sienas apdarinātas ar Caparol Armareno kaļķa apmetumu uzvilkšanas tehnikā. Pēc apmešanas apmetums nav krāsots, bet viegli noslīpēts ar smilšpapīru. Ailām starp telpām nav asu stūru, tās ir noapaļotas, kas ir gan praktiskāk, jo nenodauzās, gan rada maigāku sajūtu.
Savukārt pats interjers veidots wabi-sabi stilā, kas ir japāņu estētikas un filozofijas koncepts, kas meklē skaistumu nedaudz nepilnīgajā, nedaudz nepabeigtajā, vienkāršajā un dabiskajā. Šis pasaules uzskats mudina pieņemt dabisko augšanas un sabrukšanas ciklu, pieņemt pieticīgu, laika gaitā cietušu un nepilnīgu lietu unikālās īpašības un atrast skaistumu vienkāršā, dabiskajā dzīves plūdumā. «Mums ir tāds latviskais wabi-sabi variants,» smaida A. Malahovskis. Telpu iekārtojumā izvēlēti dabiska materiāla interjera priekšmeti, dominē neitrāli krāsu toņi − pelēkais, smilškrāsas, zemes toņi –, mēbeļu un dažādu priekšmetu izvēlē − elegants minimālisms.
Vēl viena interesanta Mācītāja mājas interjeru detaļa ir Vidzemes krēsli − vieglas konstrukcijas, izturīgi koka krēsli ar sēdekli, kas pīts no meldriem. Šādus krēslus Latvijā masveidā izgatavoja līdz 1940. gadam un visvairāk – ap simt – meistaru bija Vaidavas pusē. Šobrīd Latvijā ir tikai viens meistars Jānis Ēvele, kas atjauno šos krēslus, viņš dzīvo Cēsīs un ir restaurējis unikālos krēslus Mācītāja mājai. Interjera iecere paredzējusi katram dzīvoklim pa vienam šādam, oriģinālam, restaurētam 19. gadsimta Cēsu novada krēslam, un šāda doma tāpat sakņojas wabi-sabi pieejā un domāšanas veidā.
Top nākamie nami
Darbs pie Konrāda kvartāla izveides turpinās. Turpat līdzās, Torņa ielā 1, nobeigumam tuvojas Konrāda nama būvniecība. A. Malahovskis cer līdz šā gada beigām to nodot ekspluatācijā. Konrāda nama pirmajā stāvā būs kafejnīca un pašapkalpošanās veikals, bet augšējos stāvos – ilgtermiņa īres dzīvokļi ar unikāliem skatiem uz Sv. Jāņa baznīcu un Cēsu pils dārzu.
Savukārt tieši blakus Mācītāja mājai top pilnīgi jauna būve Draugu nams, kuras projekta autors ir P. Bajārs ar savu komandu un kas pēc P. Blūma teiktā «ir ar labu arhitektūru, interesanta, proporcionāla, nomērogota, simpātiska, ar lakoniskām detaļām». Viņaprāt tas būs vērtīgs precedents jauniem kvalitatīvas arhitektūras objektiem Cēsīs, bet lielā vērtība būs visas trīs ēkas kopā. Draugu namā tiks izveidotas telpas darbam, kultūras pasākumiem un mākslas galerijai pie atsegta viduslaiku mūra. Nama augšstāvā atradīsies divi ekskluzīvi apartamenti īstermiņa īrei.
Visbeidzot. Konrāda kvartāla izbūvi noslēgts vēl viens objekts − Ratu māja, kas atradīsies Mācītāja mājas pagalmā un kam jau tiek atjaunoti pamati un Rīgā pie meistariem atjaunotas un saprotezētas vecās konstrukcijas. Arī Ratu mājā atradīsies dizaina viesnīcas apartamenti, kas apvienos mūsdienu tehnoloģijas ar vairāku gadsimtu senu koka arhitektūru, radot dzīvu arhitektūras mākslas darbu. Visa kvartāla pabeigšana plānota 2026. gadā, radot jaunu kultūras un mākslas telpu pašā Cēsu vecpilsētas sirdī.
Mācītāja māja Cēsīs
Pasūtītājs: SIA Konrāda nami.
Atbildīgie projektētāji: SIA Outofbox Architecture, SIA Konvents.
Būvprojekta daļas vadītājs, autoruzraugs: Pēteris Blūms.
Arhitekti: Pēteris Bajārs, Pēteris Blūms, Ieva Elizabete Brudne, Līva Garkāje.
Būvdarbu veicējs: SIA VIM, Viktors Ļitvinovs, Kaspars Svētiņš.
